Sv. Ignācijs (1491-1556) piedzima Spānijā, basku zemē. Viņa jaunība pagāja militāros vingrinājumos un godkāres pilnos sapņos par sasniegumiem kara mākslā. 1521. gadā karā ar frančiem Ignācijs tika ievainots abās kājās un saņemts gūstā. Pēc smagas operācijas atveseļošanās laikā Ignācijs nodevās lasīšanai. Viņa rokās nonāca Kristus un dažu svēto dzīves apraksti. Tie atstāja uz Ignāciju tik lielu iespaidu, ka viņš pameta karavīra gaitas, lai kļūtu par Kristus apustuli.  Studēja latīņu valodu Alkalas universitātē, 1534. gadā pārceļoties uz Parīzes universitāti. Šeit kopā ar domubiedriem 1539. gadā Monmatrā nodibināja "Jēzus biedrību", biežāk pazīstamu kā jezuītu ordeni.  Miris 1556. gadā, kanonizēts 1622. gadā.1540. gadā pāvests Pāvils III apstiprināja Ignācija no Lojolas veidoto ordeni „Jēzus sadraudzība”, ko šodien pazīstam kā jezuītu ordeni un kura devīze ir „Visu lielākam Dieva godam!”.

‍Sv. Ignācijs ir izstrādājis rekolekcijas modeli, kuru viņš ir nosaucis par Garīgajiem Vingrinājumiem, kurā dalībnieks lasot Svētos Rakstus, lūdzoties, piedaloties ikdienas dievkalpojumā un ikdienas sarunā ar savu vadītāju tiek vests cauri dažādām Svēto Rakstu tēmām, evaņģēlija notikumiem, lai spētu labāk aptvert, piedzīvot Dieva doto atklāsmi Svētajos Rakstos, attiecināt to uz sevi, savu dzīvi, attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem, tādējādi labāk sagatavojoties savai ikdienas garīgajai cīņai. Ne velti Ignācijs šo modeli nosaucis par Garīgajiem Vingrinājumiem, lai norādītu, ka rekolekcijās vingrinās tai dzīvei, kurā mēs dzīvojam ārpus rekolekcijām. 
‍
‍Par Ignācisko garīgumu vairāk var palasīt šeit: